Dusmās kapracis nolēma atrakt kapu, taču viņa pārsteigums un izbīlis bija milzīgs – zemē guldītā sieviete sāka kustēties.
Vīrietis, vārdā Aleksandrs, nometa izsmēķi un piegāja pie kapa.
Kapracis vārdā Rustams nesteidzās – darbs gandrīz nemaz nevirzījās uz priekšu.
– Tu gadījumā nevari rakt vēl lēnāk? – Aleksandrs sašutis neizturēja.
– Gribi, lai es tiešām roku lēnāk? – kapracis izlikās, ka nesaprot ironiju, un apstājās.
– Nē, aizmirsti, roc tālāk. Patiesībā, vai vari strādāt ātrāk? – Aleksandrs neapmierināti piesita kāju pie zemes un nospļāvās.
Rustams bija pusmūža vīrietis, kurš strādāja par kapraci. Viņa apģērbs bija vienkāršs un nosmērējies ar zemi – darba raksturs atstāja savas pēdas. Savukārt Aleksandrs, ģērbies dārgā un glītā uzvalkā, izskatījās cienījams un solīds. Šodien viņam bija jāapglabā sava jaunā sieva. Viņa attieksmē pret kapraci bija vērojams vēsums un neapmierinātība, it kā viņš klusībā gaidītu ko citu – rūpīgāku vai cienīgāku pieeju šim smagajam brīdim.
– Tev pašam nešķiet, ka šādā izskatā rādīties cilvēkos ir nepiedienīgi? – bagātnieks ironiski noteica. – Vai tiešām šīs drēbes ir no kāda, kurš vairs tās nevar valkāt?
– Es taču neiešu rakt kapu uzvalkā, – Rustams mierīgi atbildēja, paskatīdamies uz atraitni.
– Bet tomēr varētu būt kārtīgāk ģērbies, – Aleksandrs neapmierināti piecirta kāju, uzsverot savu nevainojamo izskatu un dārgos apavus.
Racējs noklusēja, viņam pirmo reizi gadījās tik nepatīkams klients
Pēc izskata klients bija miljonārs. Protams, nabaga kapracim ne katru dienu nācās apglabāt turīga vīra sievu. Varētu domāt, ka viņam iepriekš vajadzēja brīdināt, lai kapu rok parādes uzvalkā. Bet tas, protams, būtu absurdi – kāda gan nozīme tam, kā viņš ir ģērbies? Viņa darbs bija vienkāršs – izrakt kapu. Taču atraitnis, sērojot par sievu, piekasīgi vēroja katru kustību un centās viņu pazemot, kā vien spēja.
Visu laiku, kamēr kapracis raka kapu, klients stāvēja blakus un turpināja viņu aizskart. Viņa neapmierinātību izraisīja vīra nevīžīgais izskats. Atraitnis uzskatīja, ka netīrs apģērbs ir necieņas izrādīšana pret klientiem, un atklāti pauda savu nicinājumu. Viņš pat izteicās, ka kapracis droši vien ir bez pajumtes un tikai nejaušības pēc ticis pie darba, kuru tagad paveicot pavirši.
Aleksandrs sajutās neērti, it kā viņu mēģinātu apmuļķot, lai izvilinātu vairāk naudas, un viņam nepatika doma par pārmaksāšanu. Taču viņa neapmierinātība tikai pieauga – kādā brīdī kapracis paklupa un nokrita. Atraitnis nekavējoties sāka izteikt pārmetumus, apsūdzot viņu nevīžībā un pat aizdomājoties, vai viņš nav iereibis.
– Vajadzētu lietot stipros dzērienus, – Aleksandrs sašutumā noteica.
– Es neesmu lietojis stipros dzērienus. Es nekad neļaujos tam, kas var traucēt manam darbam, – Rustams nosvērti atbildēja.
Vīrietis viņam neticēja, taču kapracis neiesaistījās strīdā. Viņš saprata, ka tas tikai dos vēl vienu iemeslu uzklausīt nepatīkamus aizrādījumus no neiecietīgā pasūtītāja. Patiesībā viņš nebija iereibis – viņš strādāja lēnām, jo visu laiku tika novērots un aizskarts. Nav viegli koncentrēties, ja kāds stāv blakus un nemitīgi izsaka piezīmes. Turklāt, kāda jēga steigties, ja maksa nav atkarīga no darba stundām? Viņš izpildīja savu darbu atbilstoši nosacījumiem, kas bija noteikti līgumā – bez papildu prasībām. Taču pēkšņi izrādījās, ka tomēr vajadzēja visu paveikt ātrāk.
Sievieti pēdējā gaitā pavadīja tikai daži cilvēki
Bērēs bija tikai pieci cilvēki. Visi klusējot stāvēja, gaidot, kad kaps tiks aizbērts. Tikmēr aizgājējas vīrs, turīgs biznesmenis, nervozi staigāja ap bedri un deva norādījumus – kā pareizi turēt lāpstu, kā vislabāk mest zemi. Rustams, savilcis žokli, centās ignorēt aizrādījumus un darīja savu darbu, taču beidzot neizturēja un mierīgi palūdza, lai viņam parāda, kā tas jādara “pareizi”.
Atraitnis aizsvilās dusmās. Kāds trūcīgs kapracis, bet pietiek pārdrošības runāt pretī! Parasti taču tam, kurš maksā, ir taisnība. Šis lēnīgais strādnieks tikai vilcina laiku, un Aleksandrs neapmierināti nodomāja, ka nāksies šeit uzturēties ilgāk, nekā viņš bija plānojis.
Rustams vairs nereaģēja uz klienta aizrādījumiem un savu sašutumu paturēja pie sevis. Biznesmenis centās atstāt iespaidu, tomēr sievas atdusas vietai bija izvēlējies visvienkāršāko zārku. Kapracis pie sevis nodomāja, ka varbūt tāpēc uz bērēm bija atnākuši tik maz cilvēku – iespējams, nelaiķei un viņas vīram nebija tuvu draugu, kas vēlētos būt līdzās šajā brīdī.
Nebija šaubu, ka vīrietis bija ļoti taupīgs, jo viņš uzreiz nesamaksāja kapracim visu summu par paveikto darbu. Viņš iedeva tikai pusi, solot atlikušo summu izmaksāt pēc darba pabeigšanas. Rustams to uzskatīja par pilnīgu absurdu – it kā viņš varētu vienkārši pārtraukt rakt, tiklīdz bēru viesi aizies. Līdz šim viņš neko tādu nebija pieredzējis. Šāda rīcība šķita nepamatota un negodīga.
Bet šis bagātais vīrs pastāvēja uz savu līdz pēdējam.
Un, kad kapracis, noguris, noslaucīja sviedrus no pieres, viņš klusējot pagriezās un devās prom.
– Ei, draugs, tu aizmirsi samaksāt otru pusi summas, Rustams uzsauca atraitnim.
— Kāds es tev draugs? — Aleksandrs pagriezās un vēsi paskatījās uz kapraci. — Vai tu vispār redzēji, kāds ir rezultāts? Kaps nav izrakts kā pienākas. Es nemaksāšu par slikti paveiktu darbu.
Rustams apjuka, skatoties uz kapu. Kā gan te vēl varēja izrakt labāk? Viņš bija izdarījis visu, kā nākas—tieši tā, kā vienmēr.
Bet atraitnis atcirta: – Ja citi nesūdzas, tas vēl nenozīmē, ka viss ir izdarīts pareizi.
– Man vajadzēja mest zemi nevis no labās uz kreiso, bet otrādi? Vai varbūt vispār ar rokām? – Rustams ironiski jautāja.
Atraitnis nicīgi pamāja ar roku un aizcirta:
– Ej bekās! Kapa izrakšana ir pusstundas darbs, ne vairāk. Ja tu te muļļājies ilgāk, tad tikai tāpēc, lai izliktos nožēlojams un izspiestu vairāk naudas.
Rustams neizpratnē noskatījās, kā bagātnieki viens pēc otra iekāpj savās dārgajās automašīnās un aizbrauc, it kā viss jau sen būtu aizmirsts. Viņam pat nepalika skumji – tikai smagnēja sajūta krūtīs, it kā viss šis notikums būtu bijis tikai darījums, nevis pēdējā atvadīšanās no cilvēka.
Sākotnējais apjukums pamazām pārauga dusmās
Tik daudz gudrinieku, kas no malas dalās ar padomiem, it kā sveša darba veikšana būtu nieks. Lai pats pamēģina pavicināt lāpstu! Tagad viss skaidrs – bagātnieks jau iepriekš bija izplānojis šo shēmu, apzināti rīkodamies tā, lai beigās nenorēķinātos pilnā apmērā.
Kapracis, ilgi nedomājot, nolēma dot mācību nekaunīgajam biznesmenim. Iespēju bija maz, bet viena doma nelika mieru – izrakt zārku, izcelt to un atstāt blakus kapam. Rīt uzņēmēju sagaidīs negaidīts pārsteigums…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
